Jaunumi

Nodoklis kapitāla pieaugumam tika ieviests pirms laba laika, un kopš tā ieviešanas jau ir izveidojusies zināma prakse gan nodokļa piemērošanas, gan arī tā nomaksas kārtībā. Balstoties uz pieredzi, kas gūta tieši minētā nodokļa piemērošanā, nākas secināt, ka kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas kārtība nodokļa maksātājam nav draudzīga gadījumos, kad taksācijas gada ietvaros tiek atsavināti vairāki kapitāla aktīvi un viena kapitāla aktīva atsavināšanas rezultātā veidojas peļņa, bet otra kapitāla aktīva atsavināšanas rezultāta rodas zaudējumi. Tādēļ šajā publikācijā apskatīsim kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas kārtību un izvērtēsim to.

 

Kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas kārtību nosaka likuma Par iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN likums) 19. panta 3.² daļa, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājam ir pienākums iemaksāt budžetā attiecīgo kapitāla pieauguma nodokļa summu 15 dienu laikā no attiecīgās deklarācijas par ienākumiem no kapitāla iesniegšanas dienas.

 

Savukārt kapitāla pieauguma deklarēšanas kārtību nosaka IIN likuma 19. panta 5.³ daļa, saskaņā ar kuru maksātājam (rezidentam), kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, deklarācija par ienākumu no kapitāla Valsts ieņēmumu dienestā (VID) jāiesniedz, ievērojot šādu kārtību:

 

Jāatzīmē, ka atbilstoši MK noteikumu Nr. 990 Kārtība, kādā aizpilda iedzīvotāju deklarāciju par ienākumu no kapitāla pieauguma, un deklarācijas veidlapas paraugs (MK noteikumi Nr.990) 5. punktā noteiktajam, deklarācija par ienākumu no kapitāla nav jāiesniedz, ja darījumā ar kapitāla aktīviem ir ciesti zaudējumi.

 

Papildus minētajam jāmin IIN likuma 11.⁹ panta 9. daļas noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek atļauta zaudējumu no viena kapitāla aktīva atsavināšanas segšana ar peļņu no cita kapitāla aktīva atsavināšanas. Taču minēto zaudējumu segšanu atļauts veikt tikai attiecīgā taksācijas gada ietvaros un nav atļauta zaudējumu pārnešana uz turpmākajiem gadiem.

 

Lai deklarētu taksācijas gada laikā ar gūtajiem ienākumiem segtos zaudējumus no kapitāla aktīvu atsavināšanas, IIN likuma 19. panta 5.³ daļa paredz nodokļu maksātājam iespēju iesniegt gada kapitāla pieauguma ienākuma precizēšanas deklarāciju, kas iesniedzama sākot ar pēctaksācijas gada 1. martu.

 

 

Lai labāk ilustrētu pastāvošo kapitāla pieauguma nodokļa piemērošanas kārtību un vērtētu to, iedomāsimies situāciju:

 

 

 

Atbilstoši norādītajai IIN likuma 19. panta 5.³ daļai persona, sākot ar 2013. gada 1. martu, ir tiesīga iesniegt gada kapitāla pieauguma ienākuma precizēšanas deklarāciju, lai ar ienākumu, ko veidoja 2012. gada aprīlī veiktais darījums, segtu tā paša gada februārī radušos zaudējumus no attiecīgā kapitāla aktīva atsavināšanas. Iesniedzot minēto gada deklarāciju, persona tai radušos zaudējumus 12 000 latu apmērā segs ar pāris mēnešus vēlāk gūto peļņu 10 000 latu apmērā, kā rezultātā gada zaudējumi no kapitāla aktīvu atsavināšanas būs 2000 latu. Līdz ar to personai radīsies tiesības atprasīt iepriekš nomaksāto kapitāla pieauguma nodokli 1500 latu apmērā. Turklāt pārmaksātā nodokļa atmaksa tiks veikta trīs mēnešu laikā pēc attiecīgās deklarācijas iesniegšanas (līdz 2013. gada 1. jūlijam, ja gada kapitāla pieauguma ienākuma precizēšanas deklarācija tiks iesniegta 2013. gada 1. martā).

 

Ar norādīto piemēru tiek attēlota šobrīd likumdošanā ieviestā kārtība attiecībā uz kapitāla pieauguma nodokļa nomaksu. Lai arī process šķiet saprotams un tā ievērošanā neatbilstībām nevajadzētu pastāvēt, prakse norāda uz citu apstākli, kas ir ne mazāk svarīgs un kas likumprojekta izstrādātājiem tomēr būtu jāņem vērā.

 

Proti, atbilstoši šobrīd spēkā esošajām tiesību normām no kapitāla aktīva atsavināšanas radušos zaudējumus ir iespējams segt vai nu tikai attiecīgā darījuma īstenošanas perioda (mēneša) ietvaros, sagatavojot mēneša vai ceturkšņa atskaiti par ienākumiem no darījumiem ar kapitāla aktīviem, vai arī sagatavojot gada kapitāla pieauguma ienākuma precizēšanas deklarāciju, kas iesniedzama tikai pēc pārskata gadam sekojošā gada 1. marta.

 

Šajā aspektā parādās kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas kārtības negodīgā puse, ar kuru praksē nākas saskarties visnotaļ bieži. Nereti ir gadījumi, kad personai, atsavinot kapitāla aktīvu, rodas zaudējumi, savukārt vēlāk tiek gūta peļņa no citu kapitāla aktīvu atsavināšanas. Ja abi darījumi tiktu īstenoti viena mēneša ietvaros, gūtos ienākumus varētu samazināt par zaudējumiem, kas radušies tajā pašā laika periodā. Savukārt, ja darījumi netiek īstenoti vienā periodā (mēnesī), tad gūtais ienākums nevar tikt samazināts par iepriekš uzkrātiem zaudējumiem (kas jau paši par sevi negatīvi ietekmē nodokļa maksātāja finansiālo stāvokli) ātrāk kā pēc nākamā gada 1. marta, kā rezultātā nodokļu maksātājs kreditē valsti līdz brīdim, kad notiek pārmaksātā kapitāla pieauguma nodokļa atmaksa (piemēram, līdz 2013. gada 1. jūlijam). Turklāt, persona to dara to bez maksas, lai arī pretējā gadījumā, piemēram, nodokļu nokavējuma gadījumā, valsts (nodokļu administrācija) ir tiesīga piemērot nokavējuma procentus. Iespējams, ka attiecīgā likumprojekta izstrādātāji netika vērtējuši, vai šāda kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas kārtība ir godīga attiecībā pret nodokļu maksātāju. Taču maksātājam, kurš ik pa laikam veic darījumus ar kapitāla aktīviem, likuma noteiktā kārtība uzliek visnotaļ ievērojamu slogu, kā rezultātā daļa nodokļu maksātāja līdzekļu kapitāla pieauguma nodokļa veidā tiekiesaldēta līdz vismaz nākamā gada vidum.

 

 

Ievērojot minēto, secināms, ka nodokļu maksātājiem, kuri taksācijas gada ietvaros plāno veikt vairākus darījumus ar kapitāla aktīviem, no kuriem viens darījums var nest peļņu, bet cits – zaudējumus, darījumi būtu plānojami tā, lai tie pēc iespējas tiktu īstenoti viena mēneša ietvaros, ar mērķi ienākumu no viena kapitāla aktīva atsavināšanas samazināt ar zaudējumiem no cita aktīva atsavināšanas. Pretējā gadījumā kapitāla pieauguma nodoklis no gūtā ienākuma ir jāiesaldē budžetā vismaz līdz nākamā gada vidum, jo tikai pēc pārskata gadam sekojošā gada 1. marta nodokļu maksātājam radīsies tiesības izmantot radušos zaudējumus no citu kapitāla aktīvu atsavināšanas un lūgt pārmaksātā nodokļa atmaksu.

 

Vērtējot šo jautājumu Baltijas valstu aspektā, noteikti akcentējama Igaunijā ieviestā kārtība, kas tās nodokļu maksātājiem piemērojama jau no 2011. gada sākuma. Proti, persona, kas veic darījumus ar kapitāla aktīviem, ir ne tikai tiesīga ienākumu no viena kapitāla aktīva atsavināšanas segt ar zaudējumiem no cita kapitāla aktīva atsavināšanas, bet arī ir tiesīga izmantot tā saucamo investīciju kontu, lai atliktu nodokļa nomaksas brīdi līdz dienai, kad ienākums tiek faktiski izmaksāts no attiecīgāinvestīciju konta.

 

Cerams, ka arī Latvijā tiks pārskatīta kapitāla pieauguma nodokļa piemērošanas kārtība ar mērķi to padarīt nodokļu maksātājam draudzīgāku, kaut vai kā piemēru izmantojot Igaunijā ieviesto kārtību.

www.ifinanses.lv