Kā zināms, Pievienotās vērtības nodokļa likums (PVN likums) paredz 3 pievienotās vērtības nodokļa (PVN) taksācijas periodus: mēnesis, ceturksnis un pusgads. Nodokļa maksātāja PVN taksācijas periods ir atkarīgs no nodokļa maksātāja veicamo darījumu veidiem un apgrozījuma.
Kā zināms, Pievienotās vērtības nodokļa likums (PVN likums) paredz 3 pievienotās vērtības nodokļa (PVN) taksācijas periodus: mēnesis, ceturksnis un pusgads. Nodokļa maksātāja PVN taksācijas periods ir atkarīgs no nodokļa maksātāja veicamo darījumu veidiem un apgrozījuma.
Tā, piemēram, PVN taksācijas periods ir puse no kalendāra gada reģistrētam nodokļa maksātājam, kura veikto ar nodokli apliekamo darījumu vērtība pirmstaksācijas gadā nepārsniedz 14 228,72 EUR un kurš neveic PVN likuma 115.panta 1.daļā minētos darījumus.
PVN likumā paredzētā iespēja nelieliem nodokļa maksātājiem sniegt PVN deklarācijas reizi ceturksnī vai pusgadā šiem maksātājiem būtiski samazina administratīvo slogu, un šāda likumdošanas norma ir ļoti lietderīga. Taču praksē bieži vien nodokļa maksātajiem rodas atsevišķas problēmas ar šīs normas piemērošanu.
Jākontrolē periodu maiņa!
Ja nodokļa maksātājam pirmstaksācijas gadā ir izpildījušies kritēriji, saskaņā ar kuriem taksācijas periods mainās no mēneša uz ceturksni, vai no ceturkšņa uz pusgadu, tas tiek automātiski fiksēts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS). Tas tiek atspoguļots arī EDS pieejamajā dokumentu iesniegšanas plānā.
Atsevišķi nodokļa maksātāji paļaujas uz šo informāciju, aizmirstot to, ka pēc būtības nodokļa maksātājam pašam ir jākontrolē, kāds ir šī maksātāja taksācijas periods, un nereti palaiž garām brīdi, kad taksācijas periods ir mainījies no, piemēram, ceturkšņa atpakaļ uz mēnesi.
Piemēram, ja nodokļa maksātājs, kura taksācijas periods ir pusgads, 2015. gada martā sniedz pakalpojumu citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts PVN maksātājam, tad šī nodokļa maksātāja taksācijas periods mainās uz 1 mēnesi, un nodokļa maksātajam ir jāsniedz PVN deklarācija par martu, tajā deklarējot arī darījumus, kas veikti 2015. gada janvārī un februārī.
Atsevišķi nodokļa maksātāji šo faktu nepiefiksē un taksācijas perioda maiņu konstatē tikai pusgada PVN deklarācijas iesniegšanas brīdī (t.i., 20.07.2015.), jo VID EDS nepieņem PVN deklarāciju par pusgadu, ja tajā ir uzrādīti PVN likuma 115.panta 1.daļā minētie darījumi. Rezultātā nodokļa maksātājs ir spiests ar būtisku kavējumu iesniegt PVN deklarācijas par 2015. gada martu, aprīli un maiju. Turklāt, kā zināms, par nesavlaicīgu deklarāciju iesniegšanu Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir paredzēts administratīvais sods.
Tāpēc vienmēr jāatceras, ka atbilstoši PVN likuma 115. panta 1.daļai PVN deklarācijas ir jāsniedz par katru kalendāru mēnesi, ja tiek īstenots vismaz viens no šādiem nosacījumiem:
Vai drīkst iesniegt ikmēneša PVN deklarācijas?
Atsevišķi nodokļa maksātāji labprāt sniegtu ikmēneša PVN deklarācijas arī tad, ja saskaņā ar PVN likumu viņi PVN deklarācijas var sniegt par ceturksni vai pusgadu. Tādējādi šiem nodokļa maksātājiem būtu vienkāršāk kontrolēt veikto darījumu deklarēšanu, jo tie tiktu deklarēti savlaicīgāk. Tomēr PVN likums tādu iespēju neparedz.
Turklāt, nodokļa maksātajiem, kuru taksācijas periods ir ceturksnis vai pusgads, praksē rodas problēmas ar PVN pārmaksas atgūšanu. Proti, ja nodokļa maksātājs, kura taksācijas periods ir pusgads, piemēram, 2016. gada janvārī iegādājās pamatlīdzekli vai nelietotu nekustamo īpašumu, par kuru viņam ir tiesības pieprasīt PVN pārmaksas atmaksu, faktiski šo pārmaksu nevar pieprasīt ātrāk kā 20.07.2016., t.i., kad iestājas pusgada deklarācijas iesniegšanas termiņš.
Ņemot vērā minēto, lai novērstu augstāk aprakstīto problēmu, likumdevējam būtu jāizvērtē nepieciešamība veikt, piemēram, šādus grozījumus PVN likumā: