Jaunumi

Viedoklis Delfi.lv: Nodokļu reformas zemūdens akmeņi

Sākšu ar izmaiņām, kas varētu skart lielāko sabiedrības daļu, proti, strādājošās fiziskās personas. Katram darba ņēmējam, kas saņem oficiālu atalgojumu, ir algas daļa, kam netiek piemērots nodoklis. Šobrīd tie ir 60 eiro mēnesī, kas ir valstī noteiktais minimālais ar nodokļiem neapliekamais minimums. Katru mēnesi, rēķinot atalgojumu, uzņēmuma grāmatvedis šai summai nepiemēro nodokli. Savukārt, Ministru Kabineta noteikumos ir paredzēts, ka darbinieki, kuru ienākumi 2017. gadā nepārsniedz 1100 eiro mēnesī, var pretendēt uz lielāku neapliekamo minimumu kā minētie 60 eiro. Lai šāds minimums tiktu piemērots, gada beigās ir jāaizpilda gada ienākumu deklarācija. Ja nodokļu maksātājam pienākas lielāks neapliekamais minimums, tas nozīmē, ka viņš nodokļos ir samaksājis pārāk lielu summu un valsts to viņam atmaksā. Minētā kārtība tika ieviesta pavisam nesen – 2016. gadā. Mana pieredze liecina, ka ne visi līdz galam ir izpratuši šo kārtību, taču pašlaik top atkal jauna, manuprāt, sarežģītāka neapliekamā minimuma piemērošanas kārtība.

Proti, no 2018. gada ir plānots 60 eiro minimālo mēneša neapliekamo minimumu atcelt. Tā vietā katram darbiniekam Valsts ieņēmumu dienests (VID) piemēros prognozēto mēneša neapliekamo minimumu, pamatojoties uz vēsturiskiem datiem par darbinieka ienākumiem. Piemēram, ja darbiniekam mēneša neapliekamais minimums periodā no 2018. gada janvāra līdz 2018. gada jūlijam tiks noteikts, pamatojoties uz datiem par viņa ienākumiem periodā no 2016. gada 1. oktobra līdz 2017. gada 30. septembrim un darbinieka atalgojums ir būtiski palielinājies, tas nozīmē, ka tagad būtu jāpiemēro mazāks mēneša neapliekamais minimums. Rezultātā gada beigās nodokļu maksātāju sagaida nepatīkams pārsteigums - VID pieprasīs starpību atmaksāt. Pieļauju, ka vainīgs darba ņēmēja acīs būs darba devējs un uzņēmuma grāmatvedis, kas it kā nav spējis pareizi aprēķināt samaksājamo nodokļa summu. Taču grāmatvedim ir pienākums aprēķinu veikt, pamatojoties uz VID aprēķinātajiem datiem, kurus viņš ietekmēt nevar. Turklāt ir plānots, ka prognozēto mēneša neapliekamo minimumu VID aprēķinās divas reizes gadā – līdz janvāra sākumam un līdz augusta sākumam. Tas, savukārt, nozīmē, ka grāmatvedim divas reizes gadā katram uzņēmuma darbiniekam vajadzēs savā grāmatvedības uzskaites sistēmā mainīt mēneša neapliekamā minimuma summu. Var tikai nojaust, kāds darba apjoms sagaida to uzņēmumu grāmatvežus, kuriem ir jāapkalpo vairāki simti un tūkstoši darbinieku.

Likumprojekta anotācijā ir ierakstīts, ka šo izmaiņu mērķis ir nodrošināt, ka maksātājam piemēro atbilstošu neapliekamo minimumu jau taksācijas gada laikā nevis veic lielas atmaksas, pamatojoties uz gada ienākumu deklarāciju. Manuprāt, šis mērķis netiks sasniegts, jo prognozētais neapliekamais minimums tiks noteikts, pamatojoties uz vēsturiskajiem datiem. Turklāt, turpmāk VID būs jāveic ne tikai pārmaksāto nodokļu atmaksas, bet daudziem nodokļu maksātājiem būs jāveic papildu nodokļu iemaksas budžetā gada beigās. Turklāt papildus administratīvais slogs būs gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, gan VID.

Jāpanāk, ka uzņēmums peļņu grib reinvestēt

Peļņas nodokļa nepiemērošana reinvestētajai peļņai ir iespēja uzņēmumiem saglabāt savā rīcībā tik nepieciešamos līdzekļus, ko ieguldīt attīstībā. Reinvestēšana ir nopelnītās naudas ieguldīšana, piemēram, jaunu ražošanas iekārtu iegādē, papildus darbaspēka piesaistīšanā vai jaunu tirgu apgūšanā. Peļņas nodokļa reforma paredz – kamēr uzņēmuma peļņa netiek sadalīta, pelņas nodoklis nav jāmaksā, un visa summa paliek uzņēmuma rīcībā ar iespēju to ieguldīt attīstībā. Doma ir laba – ja uzņēmums reinvestē, tad nopelna vēl vairāk un ilgtermiņā nodokļos samaksā lielāku summu.

Šī ir igauņu sistēma, ko plānojam pārņemt. Taču es priecātos, ja mēs nevis tikai pārņemtu svešu pieredzi, bet arī mācītos no viņu kļūdām. Igaunijas sistēmas pētījumi liecina, ka daudzi uzņēmumi nopelnīto naudu, no kuras nav samaksāts peļņas nodoklis, nevis iegulda ražojošos aktīvos un uzņēmumu attīstībā, bet saglabā to kā aktīvus likvīdus, tostarp tur naudu bankas kontos. Ja tas notiks arī Latvijā, tad nodokļu režīma maiņai efekta nebūs. Vēl sliktāk – ja uzņēmumi ar peļņas nodokli neaplikto peļņu masveidā ieguldīs nekustamajos īpašumos, tas var radīt kārtējo nekustamo īpašumu cenu “burbuli”. Steigā izstrādājot jaunu peļņas nodokļa likumu, šķiet, šis fakts nav ņemts vērā. Tāpēc jaunā peļņas nodokļa likuma izskatīšanas laikā Saeimā būtu vērts padomāt, vai likuma mērķis tiešām tiks sasniegts, un vai, piemēram, nebūtu jāievieš aizsargmehānismi.

Nevienlīdzība starp uzņēmumiem un pašnodarbinātajām personām

Mani satrauc arī fakts, ka neviens šobrīd nerunā par to, ka plānotā reforma nodokļu sloga un administratīvā sloga ziņā būtiski pasliktinās saimnieciskās darbības veicēju jeb pašnodarbināto konkurētspēju ar komercsabiedrībām jeb uzņēmumiem (akciju sabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību). Peļņas nodokļa reforma paredz, ka uzņēmums nākamajā gadā varēs peļņas nodokli nemaksāt, taču pašnodarbinātajam šādu iespēju nebūs. Turklāt, uzņēmumiem vairs nebūs jāmaksā nodokļa avansa maksājumi, savukārt pašnodarbinātajiem nodokļa avansa maksājumi joprojām būs jāveic. Un papildus pašnodarbinātajiem plānots ieviest ar saimniecisko darbību saistīto izdevumu ierobežojumu 80% apmērā. Tiem, kuri kārto grāmatvedības uzskaiti divkārša ieraksta sistēmā, ir plānots arī ieviest minimālo ienākuma nodokli, kas tiks aprēķināts no 20% pašnodarbinātā kopējiem ieņēmumiem. Turklāt šis nodoklis būs jāmaksā pat tad, ja pašnodarbinātais attiecīgajā taksācijas gadā ir cietis zaudējumus, kas, manuprāt, ir pretrunā ar ienākuma nodokļa principu kā tādu.

Ņemot vērā, ka pašnodarbinātās personas ir daudzi tūkstoši dažādu profesiju pārstāvji, šādas ieceres ir jāņem vērā un nopietni jāanalizē pirms to pieņemšanas, jo no šādām izmaiņām var ciest ļoti liela sabiedrības daļa.